Latvijas Stokholmas sindroms
Maikls Hadsons
Latvijas ekonomiku ir nolaupījusi Eiropas Savienības un SVF politika, kas nosaka, ka tās nodokļu politikai un finanšu programmai jāatbilst Zviedrijas un citu ārvalstu banku interesēm. Latvijas pakļāvība šai ziņā ir līdzvērtīga tam, ko psihologi sauc par Stokholmas sindromu – ķīlnieku identificēšanos ar savu nolaupītāju. Latvijas ekonomika šodien ir kļuvusi par ķīlnieci ārvalstu kreditoriem, kuri ir izsnieguši apšaubāmus aizņēmumus un šobrīd tiecas piespiest Latvijas valdību uzvelt smagu nastu nācijas spējai nodrošināt izaugsmi nākotnē, turklāt iznīcinot arī šī brīža ekonomikas jau tā novājināto spēju augt un konkurēt. Katrs atsevišķs ķīlnieks pieņem šādu pakļāvības modeli baiļu vadīts, ticot, ka izdzīvos, ja vienkārši izpildīs to, ko nolaupītājs liek. Nācijai, savukārt, ir citas alternatīvas: tā spēj augt un sasniegt starptautisku konkurētspēju. Taču Finanšu ministrija un šī brīža ekonomisko procesu vadītāji tai sasien rokas aiz muguras, sagraujot cerības uz ekonomikas atgūšanos.
Via rtfl tur arī pdf formātā un pilnā tekstā.
Čāpojot pa Alfu šodien fonā smuki noskanēja visiem pazīstamā dziesma ar vārdiem “nāk rudens apgleznot latviju….” …. tad nu tā rudentiņi….
Nāk rudens apgleznot Latviju,
Bet necenties, nepūlies tā,
Mēs visi esam jau ārzemēs
Tik un tā.
… sarunu uz ielas toreiz nepabeidzām. Bet nu esmu iestiprinājies ar diviem Bauskas tumšajiem un netipiski sev uzrakstīšu ko vairāk kā parasti stāstu
))
Tad nu tā. Izlasīju rakstu - viedoklim nepiekrītu, jo mums diemžēl nav universālas receptes kā iziet no sūdiem, kurus kopīgiem spēkiem (tieši tā, kopīgiem) esam radījuši. Ir tikai nepopulāri risinājumi, kurus neviens politiķis, kurš turpmāk sevi negrib asociēt ar politisko līķi, neuzuzņemsies.
Tici man, es dzīvojoties pa lielo māju esmu daudz cirka redzējis, it īpaši, ja tuvojas vēlēšanas. Saistībā ar šīsdienas tēmu man nāk prātā viena deputāta teiktais, ka kļūst viegli teikt to, ko patiesībā domā, ja esi pateicis, ka nekandidēsi nākamajās vēlēšanās, jo nav jābaidās ne no partijas vadības, ne arī vēlētājiem.
Tātad pretstatā man un Tev, kuri sevi pozicionē kā speciālistus darba tirgū un kuriem, sliktākajā gadījumā, atradīsies sēņu lasītāja vieta Īrijā, politiķiem ir jābūt populāriem, citādi ar viņiem ir cauri. Līdz ar to, ja gribi tikt sarakstā un nākamajās vēlēšanās dabūt daudz maz punktus, Tev ir jābūt “labam” un jāpieņem populāri, vai vismaz jāatturas no nepopulāriem lēmumiem.
) nu, kurš pirms gada būtu gatavs atteikties no vismaz 15% algas (nevērtēsim notikumus no šīsdienas, bet gan tā laika pozīcijas);
) ;
Līdz ar to, šajā situācijā politiķu manevra iespējas bija ierobežotas. Tātad pa lielam, kādas ir (bija) mūsu alternatīvas. 1) lielais “D”.
2) cerēt, ka paliks labāk
3) uzņemties risku, ka pa tirsu aiziet 2 KK banka + vēl X % no tautsaimiecības,
ceturto variantu pie mūsu izpratnes līmeņa nemaz neapskatīšu, jo tas bija laikus pamanīt draudošas briesmas.
Tātad, ja Tu esi cilvēks, kurš pat dažubrīd nemāk formulēt viedokli un Tev vēl elpo pakausī, kuru Tu variantu izvēlēsies?
Rezultātā ES un SVF prasības ir loģisks iznākums tam, ka mums vajag piķi, bet ar atdošanu tomēr īsti nevedas. Tā nav tautsaimniecības žņaugšana, kā to formulējis cienījamais analītiķis. Problēma ir tajā, ka mēs jaucam cēloņus ar sekām - tas viss ir rezultāts mūsu iepriekšējai izvēlei. Var protams visā apvainot žīdu-masonu sazvērestību, TP un laikraksta “Diena” aģentus, bet no tā labāk nepaliks.
Vienīgā izvēle ir iet izvēlēto ceļu līdz galam, jo “raustoties” rodas baumas, no kurām cer “uzvārīties” tie, kuriem mēs tiešām esam PO.
Uzrakstīja ma924 Oktobris 22nd, 2009